Saka jau, ka cilvēks mācās no savām kļūdām, bet es laikam piederu pie tiem, kam vajag kārtīgi “apdedzināties”, lai beidzot kaut ko saprastu. Mani sauc Sarmīte, esmu no Dobeles, un šis ir mans personīgais stāsts par to, kā pārlieka uzticēšanās un vēlme ietaupīt kļuva par manu dārgāko mācību stundu.
Viss sākās janvāra vidū, kad termometra stabiņš stabili turējās zem mīnus 15 grādiem, un mans vecais vāģis vienā jaukā rītā vienkārši atteicās iedarboties. Man mašīnu vajadzēja tūlīt un tagad – darbam, bērniem, ikdienai –, bet brīvo līdzekļu nebija tik daudz, lai dotos uz salonu pēc jauna auto.
Skatījos Latvijas sludinājumus un, godīgi sakot, biju pārsteigta. Cenas par 2011. gada Audi A4 likās vienkārši “uzskrūvētas”. Es kā dobelniece sāku rēķināt un prātot: “Kāpēc man jāmaksā vietējiem tirgoņiem tik liela uzcenojuma tiesa? Es taču pati varu aizbraukt un atrast labāku variantu.” Man likās, ka mūsu plačos mašīnas tiek mākslīgi sadārdzinātas, tāpēc sāku skatīties pāri robežai.
Tad es atvēru Lietuvas portālu autoplius.lt un ieraudzīju viņu – melnu, spīdīgu Audi A4 ar 2.0 dīzeļmotoru. Cena bija pasakaina: vismaz par 500 eiro lētāka nekā jebkurš līdzīgs variants Latvijā. Taurage no Dobeles ir burtiski rokas stiepiena attālumā – nepilnas divas stundas ceļā, un tu jau esi galā.
Tajā brīdī tie 500 eiro manā galvā izskatījās pēc milzīgas uzvaras. Es jau iztēlojos, kā par ietaupīto naudu nopirkšu jaunas ziemas riepas un vēl paliks pāri.
Brauciens pretī savam “sapņu auto” Tauragē
Tā kā no automašīnām es saprotu tikai tik daudz, kur ieliet degvielu un kur ieslēgt logu tīrītājus, es pierunāju draudzeni Līgu braukt man līdzi. Viņa saprot vēl mazāk, bet divatā vismaz nebija tik bail doties uz kaimiņvalsti ar skaidru naudu kabatā.
Ceļš bija briesmīgs – slidens, putināja, un redzamība bija minimāla, bet mūsu entuziasms sildīja labāk par Audi krāsniņu (kā mēs tobrīd vēl naivi ticējām).
Ierodoties Tauragē, mūs sagaidīja tipisks auto plača saimnieks. Plats smaids, rokas dziļi žaketes kabatās, un runas plūdi, kurus nevarēja apturēt. “Sarmīte, klausies, šitā mašīna ir tieši no Vācijas! Viena saimniece brauca, sēdēja kā uz adatas, motors strādā kā bitīte, ritošā daļa – burtiski kā jauna.
Par tādu cenu tu otru tādu neatradīsi ne Lietuvā, ne kur citur,” viņš klāstīja savdabīgā valodu mikslī.
Es apstaigāju apkārt auto. Sniegs bija nedaudz apsnidzis uz haubes, bet vizuāli krāsojums izskatījās ideāli. Iesēdos salonā – nekas nebija saplēsts, viss izskatījās kopts, un smaržoja pēc tā lētā “jaunas mašīnas” gaisa atsvaidzinātāja.
Es pat neiedomājos paprasīt, lai aizdzen mašīnu uz kādu tuvāko servisu uz pacēlāja. Man likās kaut kā neērti tērēt cilvēka laiku, ja reiz viņš tik pārliecinoši stāsta par auto stāvokli.
“A kāpēc tomēr tāda cena?” es vēl pēdējo reizi pajautāju, turot rokās naudas mapi.
“Zini, man rīt nāk jauna partija no Vācijas, vajag ātri vietu atbrīvot. Tīrā veiksme tev, Sarmīt,” viņš atbildēja, nemirkšķinot ne aci.
Mēs pat īsti testa braucienu neuztaisījām – pabraucām pa plača teritoriju pāris metrus, jo ārā bija nenormāli auksti un gribējās ātrāk tikt siltumā. Nauda tika nodota skaidrā naudā, dokumenti kaut kā uz ātru roku sarakstīti uz dzinēja pārsega, un es, laimīga kā nekad, sēdos pie sava “jaunā” Audi stūres, lai dotos mājup.
Kad “izdevīgais” darījums sāka brukt pa gabaliem
Mana eiforija ilga tieši līdz Lietuvas-Latvijas robežai. Pirmais signāls parādījās, kad gribēju noskalot vējstiklu no sāls un sniega putras. Nekas nenotika. Logu šķidruma smidzinātāji klusēja. “Gan jau aizsaluši,” es teicu Līgai, mēģinot sevi mierināt, lai gan pakrūtē parādījās dīvaina sajūta.
Tad es pamanīju, ka pretimbraucošie man sāk mirkšķināt ar tālajām gaismām. Gribēju pateikt paldies vai uzpīpināt, bet atklājās, ka nedarbojas arī taure. Pilnīgs klusums.
Tad palika vēl “jautrāk”. Ārā kļuva pavisam tumšs, sniegs sniga arvien vairāk, un pēkšņi paneļa vidū iedegās liela, dzeltena motora ikona – Check Engine. Pēc dažām minūtēm mašīna sāka dīvaini raustīties un strauji zaudēt jaudu. Es knapi paspēju nobraukt ceļa malā, kad dzinējs vienkārši noslāpa.
“Līga, zvani tam lietuvietim!” es knapi izdvesu, balsij noraustoties.
Līga sazvanīja. “Jā, viss bija labi, jūs paši kaut ko salauzāt, nemākat braukt ar dīzeli,” viņš noburkšķēja un vienkārši nolika klausuli. Pēc minūtes viņa telefons jau bija izslēgts un nebija sasniedzams.
Mēs stāvējām nakts vidū, tukšas šosejas malā, meža vidū, ar mašīnu, kas nebija nekas vairāk kā dārgs metāla gabals. Tajā brīdī tie 500 eiro, ko es “ietaupīju”, likās kā ļaunākais joks pasaulē. Evakuators līdz mājām man izmaksāja pusi no tā ietaupījuma, bet tas bija tikai sākums.
Nākamajā dienā serviss man paziņoja skarbo patiesību: dzinējam bija nopietns defekts, kas tika rūpīgi nomaskēts ar īpaši biezām eļļas piedevām, lai uz pārdošanas brīdi nekas negrabētu. Kad piedevas pie robežas bija izstrādājušās, motors vienkārši “beidzās”.
Arī elektronika bija briesmīgā stāvoklī – vadi salodēti un pietīti ar izolācijas lenti. Remonta tāme? Tuvu tūkstotim eiro. Es sēdēju virtuvē un vienkārši raudāju. Es biju tik ļoti vēlējusies ietaupīt, ka beigās biju palikusi gan bez naudas, gan bez transporta.
Pēc mēneša bezcerīgiem mēģinājumiem savest kārtībā to nelaimīgo Audi, es biju pilnīgā izmisumā. Servisā man teica, ka pilnībā to dzinēju “atdzīvināt” būs ļoti dārgi.
Kādu sestdienu Līga mani burtiski pierunāha iekāpt viņas mašīnā. “Sarmīt, braucam uz Jelgavu. Es dzirdēju, ka tur uz Dobeles šosejas ir viens auto placis, kur strādā godīgi puiši,” viņa teica.
Tā kā no Dobeles tas ir burtiski 15 minūšu brauciens, es piekritu, lai gan iekšā viss burtiski sarāvās un pret jebkuru auto tirgotāju biju kļuvusi vairāk nekā piesardzīga.
Bet mēs iebraucām. Un tas bija mans labākais lēmums pēdējā gada laikā.
Šķir nākamo lapaspusi, lai uzzinātu, kā sākās mana negaidītā saruna ar diviem brāļiem Jelgavas placī
un kāds bija mūsu pēdējais dialogs par to, kāpēc “lētais” Audi tomēr kļuva par biļeti uz manu jauno BMW.
